fbpx

#Neklusē komanda

#Neklusē komandas spēks ir mūsu dažādība un vēlme uzlabot vidi, kurā mācās un dzīvo bērni Latvijā. Uzzini vairāk par katru no mums:

Marika Andžāne

Marika ir mācījusies Rēzeknes Valsts ģimnāzijā, studējusi Rīgas Tehniskajā universitātē un strādā personālvadības jomā.

Skolas laiks bija ļoti aktīvs – paralēli mācībām darbojos pašpārvaldē, spēlēju basketbolu, dziedāju korī. Ar klasesbiedriem un skolasbiedriem lielākoties bija laba draudzība un nesaskāros ar aizskaršanu no vienaudžiem. Taču tagad, atskatoties atpakaļ uz bērnību ar pieaugušā acīm, saprotu, ka mani līdz pat vidusskolas beigām negatīvi ietekmēja deju skolotājas izteikumi par manu ārējo izskatu un ritma izjūtu, ko viņa regulāri izteica 1.-4. klasē.

Ja pāridarīšana notiek starp bērniem, sākumā es vēroju, kā situācija attīstās, vai bērns, kuram dara pāri, spēj sevi aizstāvēt. Ja spēku samērs ir nesamērīgs, tad es iejaucos situācijā, sākumā runāju ar pāridarītāju, lai noskaidrotu, kādēļ viņš/a/i dara pāri. Lielākoties pāridarīšana uzreiz apstājas un pats pāridarītājs ir apmulsis, ka kāds viņu ir apstādinājis. Pēc tam runāju ar to bērnu, kuram darīja pāri, jautāju, kā viņš jūtas un vai nepieciešama kāda palīdzība.

Iespēja uzlabot vidi, kurā mācās un būs jāmācās bērniem. Man ir liels gandarījums, ka mūsu aicinājumam sadarboties jau ir atsaukušies uzņēmumi, skolas, ģimenes, cilvēki, kas ir saskārušies ar mobingu savā skolas laikā. Mēs esam tikai sākumā, tādēļ ticu, ka arvien straujāk augs #Neklusē komanda, sadarbības partneru, skolu loks un skolēnu skaits, kam mēs būsim palīdzējuši.

Sākumā uzdod jautājumus sev: “Vai es esmu laimīgs? Kā es jūtos? Ko es varu mainīt, lai justos labāk?” Tad, kad jutīsies labi pats, varēsi palīdzēt arī citiem – uzsākot sarunu ar draugu/radinieku, kurš ir bēdīgs; iesaistoties mobinga situācijā un palīdzot cietušajam. Ja redzi, ka vēlies darīt ko vairāk, sazinies ar mums un pievienojies #Neklusē!

Laura Noor

Laura ir no Igaunijas, studējusi Rīgas Ekonomikas augstskolā, strādā mārketinga jomā.

Atceroties skolas laiku, pirmais vārds, kas nāk prātā ir: “Izaicinoši!” Paralēli mācībām spēlēju basketbolu un darbojos skolas pašpārvaldē. Visu apvienot spēju, jo man bija ļoti labi draugi, klasesbiedri, ar ko kopā pavadījām brīvo laiku. Šīs atmiņas ir vairāk par 7.-12.klasi, taču 6.klasē es cietu no mobinga. Es tikko biju pārcēlusies no Lietuvas uz Igauniju un ļoti labi mācījos, piedalījos olimpiādēs, taču manā klasē un skolā labi mācīties nebija stilīgi, tādēļ man darīja pāri. Vecāki mani ļoti atbalstīja, pēc gada es sāku mācīties vienā no Tallinas prestižākajām skolām, kur mācīšanās bija svarīga arī citiem skolēniem, tādēļ es labi iekļāvos klasē un atkal jutos labi skolas vidē.

Tā kā ikdienu pavadu darbā, es reti redzu mobinga situācijas. Taču mani draugi ir cietuši no mobinga – šajās situācijās vislabāk ir apsēsties, klausīties un runāt, būt klāt un ļaut otram izstāstīt visu – kas noticis, kā viņš jūtas -, lai kopīgi atrastu risinājumu.

Pirmkārt, es pievienojos Global Shapers Riga Hub, jo sapratu, ka man ir pietiekami daudz enerģijas, lai savā brīvajā laikā nodarbotos ar sociālo darbu. Es vienmēr esmu bijusi ieinteresēta izglītības jomā. Brīdī, kad uzzinājām, ka mobinga līmenis Latvijā ir viens no augstākajiem pasaulē, sapratu, ka tā ir joma, ka jāuzlabo. Pašlaik šis ir tabu temats, par ko neviens nerunā vai baidās runāt. Ir pienācis laiks to mainīt! Mani motivē iespēja dzīvi padarīt labāku vismaz daļai bērnu.

Ja redzi, ka kādam dara pāri, apstājies, velti laiku un ieklausies pāridarītājā, cietušajā. Kopīgi apturiet pāridarīšanu un atrodiet kopīgu risinājumu Neklusē! Ja esi cietis no pāridarīšanas arī esi darījis pāri, nekad nav par vēlu dalīties ar savu stāstu! Varbūt tieši Tu iedvesmosi citus meklēt palīdzību un dalīties ar savu stāstu.

julia
Julia Kurganovich

Julia ir no Baltkrievijas, studējusi Rīgas Ekonomikas augstskolā, strādā IT jomā.

Atceroties skolas laiku, mani pārņem divējādas atmiņas. No vienas puses – izcili skolotāji, kuri iemācīja man ne tikai savu priekšmetu zināšanas, bet arī empātiju, attieksmi, zinātkāri un motivāciju. No otras puses – es mācījos skolā, kas atradās pilsētas nomalē un kurā mācījās skolēni no dažādām ģimenēm un pieredzēm. Skolas laikā es pieredzēju pilnu spektru emociju – sākot no raudāšanas visas klases priekšā vai tualetē mājās, noslēdzoties sevī un nevēloties atgriezties skolā, līdz pat kļūstot klases līderei, iegūstot cieņu par sasniegumiem mācībās un sportā.

Dažādība kopumā ir laba – dažiem tas paplašina redzesloku, attīsta raksturu, kā tas bija manā gadījumā. Taču, es redzēju skolēnus, klasesbiedrus, kas nespēja ar to sadzīvot.

Pirms 2 gadiem, kad biju skolotājas vietā, es centos uzslavēt par labu rīcību un iedrošināt skolēnus nosodīt ļaunu rīcību, neklusēt par to. Taču tajā pašā laikā es centos veltīt arī pozitīvu uzmanību tiem skolēniem, kas darīja pāri citiem, piemēram, izsakot komplimentus par katru viņu labo rīcību, devu iespēju palīdzēt man, nesot sporta inventāru, saskaitot dalībnieku skaitu utt. Ja viņi darīja kaut ko sliktu, es sarunājos ar viņiem mierīgi, kopīgi meklējām cēloņus viņu negatīvajai rīcībai, risinājumus, lai nākotnē tas neatkārtotos, pēc tam apskāvāmies. Beigu beigās, pāridarīšana tiek veikta, lai pievērstu citu uzmanību.

Neklusē ir projekts, kas sasilda manu sirdi. Esmu sapratusi, ka man ir svarīgi sajust, ka daru ko nozīmīgu sabiedrības labā. Tas ir iemesls, kādēļ pievienojos Global Shapers Riga hub. Un pēc tam ar ļoti līdzīgi domājošu komandu, uzsākām projektu, kas ir tuvs mums visām. Līdz šim šī problēma ir ignorēta un ir skumji apzināties, ka katrs trešais bērns cieš no pāridarīšanas. Skolēni, kuriem varam palīdzēt, motivē ieguldīt savu laiku un enerģiju.

Tā kā šī problēma ir ilgi bijusi tabu tēma un turēta zem galdiem vai noklusēta skolas vidē, apzinātība ir svarīga. Mums jāsāk pašiem ar sevi – apzinoties, ka pāridarīšana nav norma, zinot, kā to atpazīt un kā rīkoties šajā situācijā. Un tiešām rīkoties! Ir svarīgi sākt ar maziem soļiem. Tas ir labāk, ka daudzi cilvēki veic mazas darbības, nevis viens/a maksimumu.

Elza Anna Bārzdiņa

Elza ir mācījusies Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, studējusi Edinburgas universitātē un strādā personālvadības jomā

Domājot par skolas laiku vienmēr pārņem divējādas sajūtas. No vienas puses ar prieku atceros dažādus piedzīvojumus ar draugiem vai kādas konkrētas stundas vai skolotāju stāstus, kas iekrituši atmiņā. No otras, tas tomēr bija sarežģīts posms, kura laikā vēl veidojas personība. To ievainot ir ļoti vienkārši, bet paliekošās rētas dzīst ilgi. Tomēr visā visumā skolas laiks jau ir ietinies nostalģijā un asociējas ar bezrūpīgāku dzīves posmu.

Es īsti neteiktu, ka personīgi saskāros ar bulijingu vai mobingu. Protams, bija brīži kad kāds bariņš uz citu rēķina vēloties pakāpties arī mani izvēlējās kā aprunāšanas vai ignorēšanas upuri. Es jau tajā laikā sapratu, ka izrādot, ka mani tas sāpina, tikai palīdzēs viņu mērķim, tāpēc sāpes neizrādīju un izlikos neko neievērojam. Drīz vien pāridarītājiem tas apnika un tie pārstāja vai atrada kādu citu. Es esmu bijusi arī vērotāja lomā. Kāpēc neiesaistījos? Nezinu, parasti tas, kuru aizskāra arī nemaz nebija tik nevainīgs, bet tagad atskatoties protams šķiet, ka varēju aktīvāk aizstāvēt vai paprasīt pāridarītājam vai viņa rīcība ir tiešām pamatota.

Skolā jau vairs kādu laiku neesmu, bet tas nenozīmē, ka bulijings beidzas līdz ar absolvēšanu. Tas diemžēl ir itin bieži sastopams arī pieaugušo starpā un izpaužas gan interneta komentāros, gan darba vietās. Man ir paveicies, ka šobrīd esmu vidē, kurā ar to nesastopos. Esmu gan uzklausījusi citus, kuri diemžēl no bulijinga cieš arī pieaugot. Parasti iesaku skaidru komunikāciju par radītajām nepatīkamajām izjūtām un iespējamajiem iemesliem un risinājumiem.

#Neklusē ir viens no Global Shapers Riga sociālajiem projektiem. Vēlējos iesaistīties kustībā, kas ļauj darboties un sasniegt sabiedrībā jūtamus uzlabojumus pašiem jauniešiem. Kad Laura un Marika uzaicināja palīdzēt ar #Neklusē un pastāstīja par savu vīziju, sapratu, ka problēma ir tiešām milzīga un skar arī man pašai tuvo tēmu par mentālo veselību. Neredzēju iemeslu nepievienoties.

Viss sākas ar sevi. Bieži vien mēs esam buliji/pāridarītāji paši sev. Mums ir jāiemācās mīlēt un cienīt sevi. Viss pārējais pēc tam jau pats sakārtosies.

Ance Kancere

Ance ir mācījusies Dobeles Valsts ģimnāzijā, studējusi Rīgas Tehniskajā universitātē un strādā IT jomā un ir skolotāja.

Skolas laiku atceros ar pozitīvām atmiņām. Biju no tiem bērniem, kas labi un centīgi mācās, kas piedalās skolas un klases pasākumu organizēšanā, līdz ar to gandrīz vienmēr biju ierauta tādā kā virpulī, kur bija jāsadarbojas ar klasesbiedriem, skolasbiedriem un skolotājiem, un brīvais laiks tika pavadīts kvalitatīvi. Piedzīvotais deva daudz pozitīvu emociju un ļoti labu pieredzi.

Manuprāt, skolā, ārpus skolas, būtībā jebkurā bērnu un jauniešu sabiedrībā pastāv risks, ka kāds tiks aizskarts vai apvainots – dažādu iemeslu dēļ. Tā mēdza notikt arī manā skolā un klasē, vairāk gan laikam nāk prātā dažādas situācijas no pamatskolas laika.

Domājot par mobingu, parasti tiek minētas trīs lomas – persona, kas nodarbojas ar mobingu, persona, kas cieš no mobinga un personas, kas uz to visu noskatās. Es diemžēl parasti biju tas bērns, kurš saprot, ka konkrētā rīcība nav pareiza, taču uz notiekošo tikai noskatās no malas vai pat dažreiz iesaistās kādās konkrētās aktivitātēs, jo tā taču dara visi. Iemesls tam, kā lielākajā daļā gadījumu, bailes kļūt par cilvēku, kuram tiek darīts pāri.

Atceros arī dažas epizodes, kurās es biju bērns, par kuru kāds pasmējās vai kaitināja. Un secinājums – ja šīs dažas epizodes man ir tik spilgti iespiedušās atmiņā, kā jutās bērni, kuri mobingu pieredzēja ikdienā?

Tā kā strādāju arī par skolotāju, tad šobrīd ar mobinga situācijām nākas saskarties skolā. Pamatskolas klasēs šādas situācijas ir viegli pamanīt, kā arī paši skolēni nebaidās par tām stāstīt pieaugušajiem, līdz ar to ir iespēja tās risināt, runājot ar iesaistītajiem bērniem un jauniešiem un meklējot risinājumus.

Vecākajās pamatskolas klasēs un vidusskolā gan ar mobinga situācijām ir jāsastopas retāk. Taču tas nenozīmē, ka tās neeksistē. Realitāte ir tāda, ka skolotājam šīs situācijas ir grūtāk pamanīt, jo lielākajā daļā gadījumu tās diemžēl tiek slēptas – gan no pāridarītāju, gan cietušo puses.

Šķiet, ka atgriešanās skolā, nu jau kā skolotājai, ir devusi iespēju paskatīties uz notiekošo pieaugušā acīm. Un nonākšana skolas vidē ir aktualizējusi un likusi apzināties, ka mobings ir reāla problēma un ka nekas īsti nav mainījies kopš mana skolas laika. Mobings pastāv, tikai citā formā un ar citiem (bieži vien digitāliem) līdzekļiem.

Ja es varu ieguldīt savu laiku un zināšanas, lai sabiedrība spertu kaut soli uz priekšu problēmas apzināšanā un risināšanā, esmu tikai un vienīgi priecīga, ka man ir iespēja šajā procesā iesaistīties.

Pastāsti draugiem, radiem, paziņām par sociālo projektu #Neklusē. Tas var būt labs sākums saturīgai sarunai un līdzeklis, kā apzināties kādu no sabiedrībā pastāvošajām problēmām. Ja mēs zināsim, ka tā pastāv, varēsim arī attiecīgi rīkoties, lai to risinātu un novērstu.

Rasa Gulbe

Rasa ir mācījusies Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, studējusi Rīgas Ekonomikas augstskolā (Stockholm School of Economics in Riga) un strādā vadības konsultāciju un IT jomā.

Biju ļoti cītīgs skolēns, neatkarīgi no apkārtējās vides, jo vienmēr biju pārliecināta, ka skolas laiks noteiks, cik vieglas būs tālākās dzīves gaitas.

Pamatskolu apmeklēju Ogrē, kur guvu dzīves pieredzi par to, cik dažādas ir cilvēku dzīves prioritātes un vides, no kādām nākam. Tad uzzināju, ka esmu nūģe ar šķībiem zobiem. Tajā laikā vārds mobings latviešu leksikā bija parādījies ļoti nesen, tāpēc neuzskatīju, ka tas ir kas nepareizs. Es biju citāda un nepilnīga. Bet esmu bezgala pateicīga, ka man līdzās ir cilvēki, kas ar mīlestību mācīja, ka neparastais ir skaits un cītība – tikums.

Vidusskolā sāku mācības citā skolā, kur bija atlasīti centīgi, uz izglītību vērsti un citādajam atvērti jaunieši, tāpēc to laiku atceros kā jaunatklājumu un pašizaugsmes pilnu.

Saskare ar skolas vidi tagad kļuvusi mazāka un darba vidē man ir veicies – neesmu sastapusies ar mobingu. Tomēr, kad man tuvi cilvēki ar to saskaras, es, pirmkārt, klausos viņos – stāstos un sāpēs. Bieži aktīva klausīšanās un sapratne ir viss, kas ir nepieciešams cilvēkiem, kam liek justies citādiem vai pat nepareiziem. Ja manas ausis un atbalsts nav gana, tad palīdzu īsto atrašanā.

Ticu, ka valsts attīstības pamats ir izglītota sabiedrība. Tāpēc uztrauc, ka bieži skolu vidē gan liela aizrautība, gan cītība un atšķiršanās kļūst par apcelšanas iemeslu, tā demotivējot bērnus un jauniešus, kas ir spējīgi veidot labāku valsts nākotni. Esmu pārliecināta, ka #Neklusē spēj to mainīt, kalpojot kā dzirdīgas ausis un sarunu veicinoša platforma, lai nodrošinātu, ka Latvija ir mājas un izaugsmes vieta veseliem, spējīgiem, dažādiem cilvēkiem.

Iesaku neatlikt palīdzības meklēšanu, jo pašas no sevis šīs problēmas un sāpes nepazūd. Svarīgi arī ir vērsties pie sāpju saknes gan tiem, kuri cieš no mobinga, gan tiem, kuri paši citus apceļ, un mācīties piedot sev un citiem. Ja neciet, bet redzi vai dzirdi ciešanas – neesi vienaldzīgs, uzklausi un palīdzi atrast risinājumu.